Jautājums par to, kādēļ Dievs radīja visumu, aizvien vēl nodarbina mūsu prātus, taču, lai arī nevaram to uzzināt, mēs vismaz zinām, ka Dievs to neradīja tālab, lai apmierinātu kādu Savu vajadzību, kā, piemēram, cilvēks uzceļ māju, lai patvertos ziemas aukstumā un iesēj labību, lai nodrošinātu sev iztiku. Dievam vārds “nepieciešams” ir pilnīgi svešs.
Tā kā Viņš ir visaugstākā Būtne, iznāk, ka Dievu nav iespējams paaugstināt. Virs Viņa nekā nav, un aiz Viņa nav nekā. Jebkura kustība virzienā uz Viņu radībai nozīmē paaugstināšanos, no Viņa prom – pagrimumu. Dievs ieņem Savu stāvokli pats no Sevis, nelūdzot neviena atļauju. Neviens Viņu nespēj ne paaugstināt, ne pazemināt. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, ka Viņš visu uztur ar Sava vārda spēku (Ebrejiem 1:3). Kā gan Dievs varētu paaugstināt
vai atbalstīt to, ko Viņš pats uztur?
Ja arī pēkšņi visi cilvēki kļūtu akli, saule joprojām spīdētu dienā un zvaigznes naktī, jo tās nav atkarīgas no miljoniem būtņu, kam tiek labums no to gaismas. Tāpat, ja visi cilvēki kļūtu par ateistiem, tas Dievu nekādi neietekmētu. Viņš ir, kas Viņš ir Sevī, neatkarīgi ne no viena cita. Ticība Viņam nesekmē Viņa pilnību, un šaubas nespēj to mazināt.
