Kāpēc paļaušanās uz Dievu ir tik svarīga? Tāpēc, ka apzinoties, ka mūsu Draugs un Aizstāvis ir stiprs, žēlīgs un mīlošs Dievs, mums nav pašiem jākaro ar līdzcilvēkiem, bet varam pret tiem izturēties ar lēnprātību un mīlestību. Tas savukārt vairo labo un mazina ļauno uz pasaules. Un tieši par to Dievs ļoti priecājas.

Mums uz Jēzu ir jāpaļaujas tik lielā mērā, ka Viņš, būdams mūsos, var pildīt Tēva gribu tā, kā to vienmēr ir darījis.

Mēs zinām, ka visgrūtāk dziedējamās sāpes ir dvēseles sāpes un ievainojumi. Tāpēc šķiet dīvaini, kā mēs tik ļoti rūpējamies par savu miesu, bet mūs tik maz uztrauc, kas notiks ar mūsu dvēseli pēc miesas nāves.

Kad mēs staigājam miesā, tad bieži sūkstāmies, ka pietrūkst laika. Kad spējam staigāt Garā un caur Dēlu esam iemantojuši mūžīgo dzīvību, tad mums ir dots mūžīgi daudz laika.

Vislabāk Dieva radīto pasauli var izprast, strādājot fiziski, ar rokām, pieskaroties lietām, tās pārveidojot, sajūtot kā smaržo koks, kā smaržo zeme. Domāju, tieši tāpēc Jēzus dzima galdnieka ģimenē, bija galdnieks. Lai cik nicīgi dažkārt cilvēki neizteiktos par vienkāršu darbu, fizisku vai garīgu, Dievs cilvēku radījis tieši darbam – lai tas varētu saprast, cik Dieva radītā pasaule ir brīnišķīga.

Dievs mīl visus cilvēkus. Arī tos, kas viņam netic. Tāpat kā mēs, būdami vecāki saviem bērniem, mīlam arī visus citus bērnus, bet tikai savus bērnus varam saukt pie sevis mājās.

Dievu noliedzoši cilvēki mēdz jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi ir vērts domāt par tādām pasakām kā mūžīgā dzīvība, kuru neviens uz zemes nav redzējis? Man gribas jautāt, vai dzīvojot šo dzīvi, kas ir tik īsa, ir vērts domāt par kaut ko citu, kā par Dieva žēlastībā dāvāto mūžīgās dzīvības iespēju?

Jēzus nedeva kukuļus, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ Viņu piesita krustā.

Bieži vien mums nepatīk pirmdienas. Cilvēka apzinīgajā mūžā ir vismaz 2500 pirmdienu. Ja mēs par tām nepriecājamies un nesakām paldies, tad turpat septiņus gadus no savas dzīves pavadām bez prieka un pateicības Dievam.

Jēzus bija spogulis, kuru cilvēki saplēsa, jo tas parādīja viņu dabu. Dievs apbalvo ar mūžīgo dzīvību tos, kuriem ir drosme šajā spogulī skatīties.