Cilvēkam nekas tik viegli neliek aizsvilties kā apjauta, ka laiks, kuru viņš cerējis izmantot pats sev, negaidīti tiek atņemts. Tas sanikno viņu tāpēc, ka viņš uzskata, ka viņa laiks pieder viņam pašam.

Es domāju, ka daudzi no mums – kad Kristus mums ir palīdzējis pārvarēt 1 vai 2 grēkus, kas patiešām bija acīmredzami un traucēja mūsu dzīvei – tiekam kārdināti domāt … ka tagad mēs esam pietiekami labi. Viņš ir izdarījis visu, ko mēs no Viņa gribējām, un mēs būtu visai pateicīgi, ja Viņš mūs tagad liktu mierā.

Kad es būšu iemācījies Dievu mīlēt labāk nekā savu vistuvāko cilvēku, es savu vistuvāko mīlēšu daudz pilnīgāk nekā tagad.

Draudzība piedzimst tajā brīdī, kad viens cilvēks saka otram: “Ko? Arī tu? Es biju domājis, ka es viens esmu tāds!”

Izglītība bez vērtībām cilvēku tikai padara par gudrāku velnu.

Tieši tādēļ šī nekonkrētā un izplūdusī reliģija – viss tas par Dieva klātbūtni un izpausmi dabā – ir tik pievilcīga. …Tā ir viena vienīga sentimentāla sajūsma, bet tur nav nekādas personīgas izvēles… Bet tu taču neceri iegūt mūžīgo dzīvību pateicoties tam vien, ka sajūti Dieva klātbūtni ziedos un mūzikā?

Vai parasts mirstīgais ir spējīgs izdomāt jautājumu, uz kuru Dievs nezinātu atbildi? Pavisam viegli, man šķiet. Visi muļķīgie jautājumi ir neatbildami.

Jebkura lieta, kas nav mūžīga, ir uz mūžīgiem laikiem izgājusi no modes.

Ja tu šo pasauli uzlūkosi, kā vietu, kurai jāsniedz tev vienīgi laime un prieks, tad pasaule tev liksies visnotaļ neciešama. Uzlūko to, kā vietu apmācībai un labošanai – un tā nešķitīs nemaz tik slikta.

Kristus saka: “Atdod man Visu! Man nevajag tik daudz no tava laika un tik daudz no tavas naudas. Man vajag Tevi. Es neesmu nācis, lai tavu egoismu spīdzinātu, es esmu nācis, lai to nogalinātu.”