12.12.2002

AldisUdris

Baznīcas vēsture pazīst ne mazums ticīgkuri savā dzīvē garīgām disciplīnām ir piešķīruši neveselīgi lielu lomu, atsakoties no jebkādām baudām un pat burtiski mērdējot savu miesu. Šodien mēs pavisam pamatoti atturamies no šādām galējībām. Tomēr, kad es lasu par šiem “garīgajiem atlētiem”, tad pamanu, ka viņi visi rīkojās pēc brīvas izvēles, un ka reti kurš no viņiem vēlāk izteica kaut vismazāko nožēlu par savām izvēlēm. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kura neizprot tos, kuri gavē vai tos, kuri spēj atrast divas stundas dienā priekš vienatnes ar Dievu, bet mēs apbrīnojam un godinām profesionālus futbolistus, kuri piecas stundas dienā pavada svaru zālē un ik gadus pārcieš vairākas ceļgala un plecu operācijas, lai novērstu bojājumus, kurus rada sportiskās slodzes. Patiesībā, mūsu nepatika pret garīgajām disciplīnām daudz ko vairāk pasaka par mums pašiem nevis par “svētajiem”, kurus mēs kritizējam.