– Labdien, – sacīja mazais princis.
– Labdien, – atņēma pārmijnieks.
– Ko Tu še dari? – vaicāja mazais princis.
– Es šķiroju ceļotājus pa tūkstošiem, – sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, tā, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
– Cik ļoti viņi steidzas, – mazais princis brīnījās. – Ko viņi meklē?
– Pat lokomotīves vadītājs to nezina, – atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
– Vai viņi jau atgriežas? – jautāja mazais princis.
– Tie nav tie paši, – sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
– Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
– Labi ir tur, kur mēs neesam, – atteica pārmijnieks.
Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
– Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotājiem? – vaicāja mazais princi
– Viņi nedzenas pakaļ nekam, – atteica pārmijnieks. – Viņi vagonos vai nu guļ, vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
– Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, – ieteicās mazais princis. Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst tuva, beja viņiem to atņem, viņi raud…
– Viņi ir laimīgi, – noteica pārmijnieks.
