Paldies par aicinājumu dalīties ar piedzīvoto 100 dienu lūgšanu laikā. Mēs – Dagmāra un Modris, bijām apņēmušies katru dienu vienu stundu veltīt lūgšanām. Kad strauji saasinājās Dagmāras hroniskās slimības stāvoklis, sapratām, ka tas būs tiešām īsts garīgās cīņas laiks. Sistemātiski lietotās zāles vairs nespēja palīdzēt un ārste ieteica doties uz slimnīcu. Taču tuvojās Ziemassvētki, Jaunais gads un arī man – laiks, kad nāksies pārkāpt nozīmīgu dzīves gadu robežu. Nolēmām riskēt un, paļaujoties uz Debess Tēva palīdzību, cerēt, ka Viņš būs ar mums. Slimības grūti panesams simptoms bija gandrīz pilnīgas bezmiega naktis. Ārste pamainīja zāles, bet uzzinājusi, ka Dagmāra uzņēmusies būt lūgšanu ķēdē laikā no plkst.5-6, pateica, ka viņa piedalīties nedrīkst… Ko nu? Tomēr izrādījās, ka sākumā gandrīz veltīgā cīņa ar bezmiegu tieši šajā laikā mums abiem ļāva piedzīvot Dieva tuvumu, palīdzību un reālu stiprinājumu. Pēc kāda laika Dagmāra nelaimīgi pazaudēja, vai arī viņai nozaga tikko iegādātās galvenās zāles. Viņas daktere bija devusies atvaļinājumā un pirmssvētku laikā citi ārsti atteicās pieņemt… Ko nu?! Atlika vēl karstākas lūgšanas un… reāla palīdzība, jā, gandrīz jau necerēti vairs – pie zālēm tikām. Smagi un lēni, bet arī kā mierinājums un atvieglojums – šī lūgšanu stundiņa. Pusi no tās – par draudzi un visām kristīgām draudzēm, par mīļās Latvijas 100 gadiem un turpmāko pa daļai nācās uzņemties man. Jāatzīstas – mana stunda no 9-10 bija ar problēmu, jo traki uzmācās miegs un kādu reizi, iespējams, arī uzvarēja.
Tomēr nāca laiks un tieši tad, kad likās, nē, ilgāk vairs neizturēsim, slimības asums sāka mazināties. Un tiešām piedzīvojām šo brīnumu – visus skaistos svētkus varējām aizvadīt kopā. Paldies, Tev, Tēvs! Un, liels paldies arī draudzei, lūdzējiem pirms mums un pēc mums. Vienmēr centos aizlūgt arī par viņiem un ticu, ka tas notika abpusēji. Tādējādi varēja piedzīvot ļoti stiprinošu kopības, vienotības sajūtu. Paldies Dievam, ka Latvijā ir tāda Mateja draudze! Paldies par šo brīnišķīgo dāvanu zemei, tautai, valstij, arī mums pašiem.
Dagmāra un Modris