Dievs ir vienīgais, kas nekad nebeidz darīt pasaulei tikai labu, pretī saņemdams pasaules nepateicību un nicinājumu; Viņš panes visu tās ļaunumu un nekrietnību, sadedzinādams to Savas mīlestības ugunī. Tādai mīlestībai jābūt arī kristieša sirdī, lai tā nemeklētu savu labumu un pasaules draudzību, bet darītu un sacītu tā: “Mans mīļais brāli, ko es tev esmu darījis vai vēl arvien daru, to esmu darījis īstā mīlestībā. Nekad neesmu gaidījis, lai tu man par to pateiktos vai atmaksātu. Ja tu man pateicies, es savukārt pateicos Dievam, ja ne – man tas nav svarīgi, jo ne jau pateicības dēļ esmu to darījis. Visu, ko daru, es daru Viņa dēļ, kas mani tik ļoti mīlējis, ka miris pie krusta par mani – nepateicīgu un nolādētu cilvēku.
Viņš vēl arvien ik mirkli dara man daudz vairāk laba, nekā es spētu pieminēt, Viņam pateikdamies.”
