Pirms piecdesmit gadiem, laikā, kad ceļinieka sirdī ticībai nebija vietas, viņš ar sievu dzīvoja Riodežaneiro. Kādu vakaru viņi mazliet iedzēra restorānā, kad ieradās sens draugs, ar kuru kopā bija piedzīvotas sešdesmito un septiņdesmito gadu trakulības.
– Ko tu labu dari? – ceļinieks apvaicājās.
– Es esmu mācītājs, – draugs atbildēja.
Izejot no restorāna, ceļinieks norādīja uz gulošu bērnu ietves malā.
– Vai tu redzi, kā Jēzus rūpējas par pasauli? – ceļinieks jautāja.
– Jā, protams, es redzu, – mācītājs atsaucās. – Viņš nolika šo bērnu tavā priekšā, lai tu viņu ieraudzītu un varētu palīdzēt.
