Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāelpoceļovai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdainajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš?
Ar redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm – kurls, ar veseliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un blenz tikai pats sevī, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvāt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.
