24.07.2002

AldisUdris

Tā pati barjera, kas šķir mūs no komunikācijas ar Dievu, arī šķir Dievu no mums – lai gan pavisam savādākā veidā. Ikreiz, kad Dievs izlemj manifestēt sevi šajā pasaulē, viņam ir jārēķinās ar ierobežojumiem. Viņam ir “jānolaižas” līdz mūsu izpratnes līmenim.
Mozus savā laikā redzēja degošu krūmu, kurš apžilbināja viņu, izmainīja viņa dzīvi un arī visu tālāko pasaules vēstures gaitu. No uguns liesmām viņš dzirdēja Dieva balsi. Tajā pat laikā, Dievs šo degošo krūmu piedzīvoja kā sevis ierobežošanu, kā pielāgošanos mums. Degošais krūms parādījās tieši Mozum un tieši Sinaja tuksnesī un nevis kaut kur Ķīnā vai Latīņamerikā. Izvēloties sevi no jauna atklāDievs bija spiests kļūt “partejisks”. Kritiķi kopš šī brīža varēja sacīt: Kāpēc Dievam no visām daudzajām ciltīm vajadzēja izvēlēties tieši Israēlu? Kādēļ Dievam vajadzēja iemiesoties Jēzus personā un apmesties tieši provincē, kuru sauca par Galileju? Īstenībā, Dievam nebija lielas izvēles, ja Viņš vēlējās sevi atklāt tā, lai cilvēki Viņu varētu saprast.
Lai uzrunātu pasauli, Dievam sevi ir jāpakļauj šīs pasaules laika un telpas likumiem.
Apskatīsim kādu analoģiju. Iedomāsimies, ka mēs, cilvēki kādu dienu būsim pilnībā atšifrējuši vaļu valodu un, nolaižot okeānā speciālu raidītāju, varēsim ar šiem dzīvniekiem sazināties. To daromēs, protams, sevi varēsim atklāt tikai ļoti ierobežotā mērā. Viņi nespēs pilnībā saprasko tas nozīmē būt cilvēkam; mēs varēsim “runāt” tikai par zivīm, planktonu un okeāniem, bet ne par portatīvajiem datoriem, debesskrāpjiem un futbolu. Šāda analoģija var mums kaut mazliet palīdzēt saprasko tas nozīmē priekš visuvarenā un visszinošā Dieva – sazināties ar cilvēkiem.