Mēs neesam zvaigžņu komanda! Sākumā tas šķiet ļoti pazemojoši, līdz kamēr mēs aptveram, ka tagad mēs varam pārstāt izrādīties. Mēs visi atceramies spēles skolas pagalmā, kad vispopulārākie bērni, būdami komandu kapteiņi, izvēlējās sev pārējos bērnus. Katrs cerēja, ka viņu izvēlēsies vismaz trešajā vai ceturtajā reizē. Būt pēdējam, ko izvēlas, bija tik pazemojoši, ka nabaga bērns, kas nonāca šādā situācijā, gluži vienkārši padevās un labāk stāvēja vientuļš malā, nekā vēlreiz gribēja ko tādu piedzīvot. (..)
Dievs ir izveidojis komandu, kurā var piedalīties jebkurš “zaudētājs”: kvalifikācija, kura daudziem no mums nav nesasniedzama. (..) Šajā spēļlaukumā Kristus ir kapteinis tiem, kas ir “ģeķīgi” vai “nespēcīgi”, “zemi un nicināti”, “kas nav nekas”, lai parādītu gudrajiem, spēcīgajiem, populārajiem un “tiem, kas ir kaut kas” šajā pasaulē, ka mēs visi nākam pie Viņa, balstoties uz vienādiem noteikumiem – tukšām rokām (1.Kor. 1:18–19).
