Tiem, kas gaida no Evaņģēlija prātīgus un nomierinošus principus,
ir iemesls izjust stipru mulsumu un vilšanos. (..) Vai var būt vēl neprātīgāki vārdi par apgalvojumu: “Kas grib izglābt savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet, kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to izglābs”?
Un, kas gan ir vēl neprātīgāk un mulsinošāk, kā nomirt pie krusta, lai glābtu pasauli?
Tas viss iespējams tādēļ, ka Atklāsme nenāk no cilvēkiem.
Kāds priesteris reiz teica: “Viens no iemesliem, kas mani pārliecina, ka Kristus nav izdomājums, ir tas, ka Viņš ir pārāk neizdevīgs.”
Tā ir taisnība. Mēs paši Viņu nebūtu radījuši tādu. Mēs Viņu būtu izveidojuši atbilstošu saviem cilvēciskajiem un prātīgajiem ierobežojumiem.
